Par izstādi organizatori raksta:
Šī gada martā, godinot latviešu gleznotāja Jāzepa Pīgožņa piemiņu un
mūža ieguldījumu Latvijas glezniecībā, un lai veicinātu mākslinieku
interesi glezniecībā atveidot Latvijas dabu un izceltu Latvijas ainavu
glezniecības nozīmi - Rīgas dome, Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu
apvienība sadarbībā ar Preiļu novada domi un Preiļu Vēstures un
lietišķās mākslas muzeju, kā arī līdzdarbojoties Meistara draugiem un
ģimenes locekļiem, iedibināja „Jāzepa Pīgožņa balvu Latvijas ainavu
glezniecībā”, kas pulcējusi plaši pārstāvētu profesionālo mākslinieku
loku – konkursa atlasē piedalījās vairāk nekā 100 dažādu paaudžu
mākslinieki. Par īpaši spilgtu Jāzepa Pīgožņa dzimtās Latgales
atspoguļojumu glezniecībā Rīgas dome piešķīra savu simpātiju balvu
profesoram Osvaldam Zvejsalniekam, dāvinot iespēju izveidot
personālizstādi Rīgas Sv. Pētera baznīcā.
Osvalds Zvejsalnieks (dz. 1944). Viena no
nozīmīgākajām personībām savas paaudzes un Latgales mākslas
apvienojošajā visumā. Savu ceļu glezniecībā iezīmējis ar regulārām
personālizstādēm un līdzdalību kopskatēs kā Latvijā, tā ārvalstīs. Viņa
līdzšinējo piesātināto dzīvi Latgales kultūras atdzimšanā, kopšanā var
saistīt ar tik daudziem vērienīgi iedzīvinātiem darbiem, kas guvuši
simbolisku jēgu un nezūdamības piepildījumu, ka veicējs pavisam droši
dēvējams par Latgales un visas Latvijas kultūras zīmi.
Savu balvu, ekspozīcijas telpas, Osvalds Zvejsalnieks netiecās izmantot
viens, bet, domājot par kolēģu iespējām šobrīd rādīt savus darbus
galvaspilsētā un latviešu glezniecībai tik vajadzīgās, pārāk reti
redzamās kopīgās ekspozīcijas, aicināja kolēģus līdzdarboties, dodot
iespēju skatītājiem satikties ar atzītiem meistariem un mazāk zināmiem
audzēkņiem.
Latgale. Osvalds Zvejsalnieks un Latgale ir nešķirami
jēdzieni, kā sabiedriskā, pedagoģiskā darba nozīmē, tā gleznieciskajā
piepildījumā. Arī šai izstādei gleznotājs vēlējies rādīt to
piesātinājumu un radošo daudzpusību, kuru meklējis un atradis dzimtās
zemes pamatīgumā un gara vitalitātē. Osvalds Zvejsalnieks ir kolēģu
atzinības un kritikas lutināts mākslinieks. To nodrošina viņa
profesionalitāte, meistarība un goda vīra stāja. To nodrošina viņa paša
vīrišķīgais poētisms, caur caurcaurēm iepazītā dabas mainība, izjūta,
kas kopta un vairojusies kopš pusaudžu gadiem, dodoties arī mednieka un
makšķernieka gaitās vai ik vasaru vadot studentus mācību praksēs un
piedaloties gleznotāju plenēros Latgales krāsainajās mazpilsētās. Var
visai droši apgalvot, ka latviešu glezniecībā nav otra meistara, kas ar
tādu sirsnību, izpratni, sava veida dokumentalitāti tik izvērstā
kvantitātes un kvalitātes pakāpē uz saviem audekliem ir saglabājis
Rēzeknes un Dagdas, Krāslavas un Viļakas, Balvu un Preiļu, Ludzas un...
Faktiski visu “trešās zvaigznes” pilsētiņu skarbo skaistumu ar šaurajām
ieliņām, namiņu jumtu čokuriem, mazdārziņu trakulīgo ziedēšanu. Vēl
tikai varētu piebilst, ka viens no Osvalda Zvejsalnieka raksturīgajiem
tēliem ir Latgales dievnami un katedrāles. Tos viņš gleznojis atkārtoti
un atkārtoti, liekot kā centrālo vertikāli, dominanti gleznu
kompozīcijās. Kā formas, tā nojēguma ziņā.
Kolēģi. Ekspozīcijas dalībnieku vidū nav nejaušību.
Osvalds Zvejsalnieks uzaicinātos viesus izvēlējās pēc noteikta principa.
Daļu no domubiedriem profesionalitātes izpratnē, glezniecisko principu
atklāsmē, ko uzskata par draugiem kopīgajās dzīves un darba gaitās un
daļu no saviem skolniekiem. Pirmo grupu veido kursa biedrene Latvijas
Mākslas akadēmijas studiju gados, viena no retajām pasteļglezniecības
autoritātēm Latvijā Baiba Vegere un ainavu glezniecības satura
inteliģentā atklājēja Vita Merca (laikraksta “Latvijas Avīze”
speciālbalvas ieguvēja izstādē “Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu
glezniecībā”); ilggadīgi kolēģi Latvijas Mākslas akadēmijā – profesors
Juris Jurjāns un profesors Roberts Muzis (tagad strādā Latvijas
Universitātē un ir Jāzepa Pīgožņa balvas pirmais laureāts).
Osvalda Zvejsalnieka skolniekus šajā ekspozīcijā pārstāv gan Gundega
Rancāne, Dārta Hapanioneka, gan Jānis Plivda un Ilze Griezāne, gan Vēsma
Ušpele un Inga Onževa, Agra Rītiņa, Svetlana Korkla – Dāvida, Anatolijs
Zelčs u.c. Šis nelielais pieminējums ne tuvu neatspoguļo Osvalda
Zvejsalnieka pedagoģiskā darba rezultātus. Tie ir krietni izvērstāki un
pamatīgāki, jo no 1993. gada viņš ir Rēzeknes Mākslas vidusskolas
direktors un no 1998. gada Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles
vadītājs, kad profesora Induļa Zariņa rosināts un atbalstīts pats to
izveidoja. Grūti pat apjaust, kā būtu veidojušies 20. un 21. gs mijā
mākslas izglītības ceļi Latgalē, ja tās centrālā persona, mudinātājs,
rosinātājs, nostiprinātājs nebūtu profesors Osvalds Zvejsalnieks. Katrā
ziņā bez pārspīlējuma var teikt, ka viņa vārds jau šodien liekams blakus
tādu Latgales kultūras dižo garu ideāliem un veikumam kā Francis
Trasuns, Nikodems Rancāns un Francis Kemps.
Plenēri. Ekspozīcija lielā mērā veidota uz darbiem,
kuru ierosmes vai pat gala rezultāts tapis dabas studiju laikā dažādos
plenēros Latgales novados. Uzteicami, ka vairākas pašvaldības atbalsta
gan morāli, gan finansiāli šo mākslinieciskās izpētes un sadarbības
formu. Tas ir nopietns ieguldījums ne tikai dalībnieku individuālajā
attīstībā, bet visas Latvijas ainavu glezniecības nostiprināšanā un
pilnveidē, Latvijas mākslas patieso vērtību spozmei. Kā lai neatceras
ceļazvaigznes Vilhelma Purvīša vārdus, kas attiecināmi uz visiem
plenēru, izstāžu organizatoriem, gleznotājiem: “Mākslas ceļš ir ilgs, un
gala tam nav vispārīgi. Un, ja pie horizonta it kā liekas jau saredzams
mērķis, tad tam tuvojoties, tas aiziet neaizsniedzamā tālē. Bet tik
ilgi kamēr vien mākslinieks redz savu acu priekšā mērķi, viņš ir
uzticīgs savai sūtībai un veltīgi nekalpo mākslai. Zaudējot mērķi, viņš
zaudē pats sevi.”
Latvija zied Jāņu zālēs un Rīgas Sv. Pētera baznīca atkal zied krāsu
simfonijās, fūgās, korāļos, opusos, divertismentos, poēmās un tautas
dziesmās, ļaujot katram no skatītājiem piedalīties šajā vasaras
saulgriežu mistērijā, kas vēsta par dabas un mākslas neizsmeļamo
skaistumu.