Par Jāzepu Pīgozni ainavu glezniecības kontekstā

Jāzepa Pīgožņa meita, gleznotāja Laura Pīgozne raksta:

Jāzepa Pīgožņa glezniecībā ainava ieņem ļoti nozīmīgu vietu. J. Pīgoznis ainavu glezniecībā augstu vērtēja tieši gleznieciskās kvalitātes, visu, kas gleznu bagātina un ļauj ainavai līdz zināmām robežām atkāpties no tā, ko redzam dabā. Krāsu salikumi, kas ir citādāki, nekā tie, ko redzam acu priekšā, palīdz gleznai kļūt gleznieciski pilnvērtīgākai. Kompozīcija, ko mākslinieks izmaina un pakļauj savai iecerei, lai darbs no tā iegūtu. Tāpat kā attiecībā uz jebkuru mākslas darbu, arī ainavu glezniecībā Pīgoznis augstu vērtēja to, ka mākslas darbā ir kaut kas ieguldīts, ka tas nav "tukšs", ka darbs ir piepildīts ar mākslinieka individuālo enerģiju un pieeju.

Visā savā gleznotāja mūžā arī viņš pats nevienu brīdi nav pārtraucis gleznot ainavas. Jau Rozentālskolas gados ainava bija viens no mācību uzdevumiem, tāpat Mākslas akadēmijā. Šajā posmā J. Pīgoznis tik pamatīgi apguva dabas likumību glezniecsko atspoguļošanu, ka - kā pats smējās - nekādi nevarēja tikt no tā vaļā. No jaunības gadiem raksturīgā smagnējākā reālisma viņš arvien vairāk tiecās uz nosacītību, bieži atveidojot dabu jau tuvu plaknei, kā arī spēlējoties ar krāsu niansēm. Viņš tiecās ainavas padarīt arvien gaišākas un vieglākas.

Krāsu salikumi un gleznieciskā faktūra atklājas tuvplānā. Ar Pīgožņa gleznām parasti ir tā - skatoties tuvumā uz atsevšķu 10 kvadrātcentimetru lielu laukumu, redzam energiskus triepienus, faktūras un krāsu kontrastus. Šāds fragments neļauj pat nojaust, ka ir daļa no ainavas. Savukārt atkāpjoties pa gabalu un aplūkojot visu darbu kopumā, redzam dzīvu un reālistisku ainavu, jo tajā ir ievērotas dabas gleznieciskās likumības.