Izstādē Jāzepa Pīgožņa darbi

No 19. jūnija līdz 31. augustam Rīgas Sv. Pētera baznīcā apskatāma glezniecības izstāde „Osvalds Zvejsalnieks. Latgale. Kolēģi. Plenēri.” Tajā izstādītas arī divas Jāzepa Pīgožņa gleznas.

Par izstādi organizatori raksta:

Šī gada martā, godinot latviešu gleznotāja Jāzepa Pīgožņa piemiņu un mūža ieguldījumu Latvijas glezniecībā, un lai veicinātu mākslinieku interesi glezniecībā atveidot Latvijas dabu un izceltu Latvijas ainavu glezniecības nozīmi - Rīgas dome, Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienība sadarbībā ar Preiļu novada domi un Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeju, kā arī līdzdarbojoties Meistara draugiem un ģimenes locekļiem, iedibināja „Jāzepa Pīgožņa balvu Latvijas ainavu glezniecībā”, kas pulcējusi plaši pārstāvētu profesionālo mākslinieku loku – konkursa atlasē piedalījās vairāk nekā 100 dažādu paaudžu mākslinieki. Par īpaši spilgtu Jāzepa Pīgožņa dzimtās Latgales atspoguļojumu glezniecībā Rīgas dome piešķīra savu simpātiju balvu profesoram Osvaldam Zvejsalniekam, dāvinot iespēju izveidot personālizstādi Rīgas Sv. Pētera baznīcā.

 

Osvalds Zvejsalnieks (dz. 1944). Viena no nozīmīgākajām personībām savas paaudzes un Latgales mākslas apvienojošajā visumā. Savu ceļu glezniecībā iezīmējis ar regulārām personālizstādēm un līdzdalību kopskatēs kā Latvijā, tā ārvalstīs. Viņa līdzšinējo piesātināto dzīvi Latgales kultūras atdzimšanā, kopšanā var saistīt ar tik daudziem vērienīgi iedzīvinātiem darbiem, kas guvuši simbolisku jēgu un nezūdamības piepildījumu, ka veicējs pavisam droši dēvējams par Latgales un visas Latvijas kultūras zīmi.

Savu balvu, ekspozīcijas telpas, Osvalds Zvejsalnieks netiecās izmantot viens, bet, domājot par kolēģu iespējām šobrīd rādīt savus darbus galvaspilsētā un latviešu glezniecībai tik vajadzīgās, pārāk reti redzamās kopīgās ekspozīcijas, aicināja kolēģus līdzdarboties, dodot iespēju skatītājiem satikties ar atzītiem meistariem un mazāk zināmiem audzēkņiem.

 

Latgale. Osvalds Zvejsalnieks un Latgale ir nešķirami jēdzieni, kā sabiedriskā, pedagoģiskā darba nozīmē, tā gleznieciskajā piepildījumā. Arī šai izstādei gleznotājs vēlējies rādīt to piesātinājumu un radošo daudzpusību, kuru meklējis un atradis dzimtās zemes pamatīgumā un gara vitalitātē. Osvalds Zvejsalnieks ir kolēģu atzinības un kritikas lutināts mākslinieks. To nodrošina viņa profesionalitāte, meistarība un goda vīra stāja. To nodrošina viņa paša vīrišķīgais poētisms, caur caurcaurēm iepazītā dabas mainība, izjūta, kas kopta un vairojusies kopš pusaudžu gadiem, dodoties arī mednieka un makšķernieka gaitās vai ik vasaru vadot studentus mācību praksēs un piedaloties gleznotāju plenēros Latgales krāsainajās mazpilsētās. Var visai droši apgalvot, ka latviešu glezniecībā nav otra meistara, kas ar tādu sirsnību, izpratni, sava veida dokumentalitāti tik izvērstā kvantitātes un kvalitātes pakāpē uz saviem audekliem ir saglabājis Rēzeknes un Dagdas, Krāslavas un Viļakas, Balvu un Preiļu, Ludzas un... Faktiski visu “trešās zvaigznes” pilsētiņu skarbo skaistumu ar šaurajām ieliņām, namiņu jumtu čokuriem, mazdārziņu trakulīgo ziedēšanu. Vēl tikai varētu piebilst, ka viens no Osvalda Zvejsalnieka raksturīgajiem tēliem ir Latgales dievnami un katedrāles. Tos viņš gleznojis atkārtoti un atkārtoti, liekot kā centrālo vertikāli, dominanti gleznu kompozīcijās. Kā formas, tā nojēguma ziņā.

 

Kolēģi. Ekspozīcijas dalībnieku vidū nav nejaušību. Osvalds Zvejsalnieks uzaicinātos viesus izvēlējās pēc noteikta principa. Daļu no domubiedriem profesionalitātes izpratnē, glezniecisko principu atklāsmē, ko uzskata par draugiem kopīgajās dzīves un darba gaitās un daļu no saviem skolniekiem. Pirmo grupu veido kursa biedrene Latvijas Mākslas akadēmijas studiju gados, viena no retajām pasteļglezniecības autoritātēm Latvijā Baiba Vegere un ainavu glezniecības satura inteliģentā atklājēja Vita Merca (laikraksta “Latvijas Avīze” speciālbalvas ieguvēja izstādē “Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā”); ilggadīgi kolēģi Latvijas Mākslas akadēmijā – profesors Juris Jurjāns un profesors Roberts Muzis (tagad strādā Latvijas Universitātē un ir Jāzepa Pīgožņa balvas pirmais laureāts).

Osvalda Zvejsalnieka skolniekus šajā ekspozīcijā pārstāv gan Gundega Rancāne, Dārta Hapanioneka, gan Jānis Plivda un Ilze Griezāne, gan Vēsma Ušpele un Inga Onževa, Agra Rītiņa, Svetlana Korkla – Dāvida, Anatolijs Zelčs u.c. Šis nelielais pieminējums ne tuvu neatspoguļo Osvalda Zvejsalnieka pedagoģiskā darba rezultātus. Tie ir krietni izvērstāki un pamatīgāki, jo no 1993. gada viņš ir Rēzeknes Mākslas vidusskolas direktors un no 1998. gada Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles vadītājs, kad profesora Induļa Zariņa rosināts un atbalstīts pats to izveidoja.  Grūti pat apjaust, kā būtu veidojušies 20. un 21. gs mijā mākslas izglītības ceļi Latgalē, ja tās centrālā persona, mudinātājs, rosinātājs, nostiprinātājs nebūtu profesors Osvalds Zvejsalnieks. Katrā ziņā bez pārspīlējuma var teikt, ka viņa vārds jau šodien liekams blakus tādu Latgales kultūras dižo garu ideāliem un veikumam kā Francis Trasuns, Nikodems Rancāns un Francis Kemps.

 

Plenēri. Ekspozīcija lielā mērā veidota uz darbiem, kuru ierosmes vai pat gala rezultāts tapis dabas studiju laikā dažādos plenēros Latgales novados. Uzteicami, ka vairākas pašvaldības atbalsta gan morāli, gan finansiāli šo mākslinieciskās izpētes un sadarbības formu. Tas ir nopietns ieguldījums ne tikai dalībnieku individuālajā attīstībā, bet visas Latvijas ainavu glezniecības nostiprināšanā un pilnveidē, Latvijas mākslas patieso vērtību spozmei. Kā lai neatceras ceļazvaigznes Vilhelma Purvīša vārdus, kas attiecināmi uz visiem plenēru, izstāžu organizatoriem, gleznotājiem: “Mākslas ceļš ir ilgs, un gala tam nav vispārīgi. Un, ja pie horizonta it kā liekas jau saredzams mērķis, tad tam tuvojoties, tas aiziet neaizsniedzamā tālē. Bet tik ilgi kamēr vien mākslinieks redz savu acu priekšā mērķi, viņš ir uzticīgs savai sūtībai un veltīgi nekalpo mākslai. Zaudējot mērķi, viņš zaudē pats sevi.”

Latvija zied Jāņu zālēs un Rīgas Sv. Pētera baznīca atkal zied krāsu simfonijās, fūgās, korāļos, opusos, divertismentos, poēmās un tautas dziesmās, ļaujot katram no skatītājiem piedalīties šajā vasaras saulgriežu mistērijā, kas vēsta par dabas un mākslas neizsmeļamo skaistumu.