Jāzepa Pīgožņa
meita, gleznotāja Laura Pīgozne raksta:
Jāzepa Pīgožņa glezniecībā ainava
ieņem ļoti nozīmīgu vietu. J. Pīgoznis ainavu glezniecībā augstu vērtēja tieši
gleznieciskās kvalitātes, visu, kas gleznu bagātina un ļauj ainavai līdz
zināmām robežām atkāpties no tā, ko redzam dabā. Krāsu salikumi, kas ir citādāki,
nekā tie, ko redzam acu priekšā, palīdz gleznai kļūt gleznieciski
pilnvērtīgākai. Kompozīcija, ko mākslinieks izmaina un pakļauj savai iecerei,
lai darbs no tā iegūtu. Tāpat kā attiecībā uz jebkuru mākslas darbu, arī ainavu
glezniecībā Pīgoznis augstu vērtēja to, ka mākslas darbā ir kaut kas ieguldīts,
ka tas nav "tukšs", ka darbs ir piepildīts ar mākslinieka individuālo
enerģiju un pieeju.
Visā savā gleznotāja mūžā arī viņš pats nevienu
brīdi nav pārtraucis gleznot ainavas. Jau Rozentālskolas gados ainava bija
viens no mācību uzdevumiem, tāpat Mākslas akadēmijā. Šajā posmā J. Pīgoznis tik
pamatīgi apguva dabas likumību glezniecsko atspoguļošanu, ka - kā pats smējās -
nekādi nevarēja tikt no tā vaļā. No jaunības gadiem raksturīgā smagnējākā
reālisma viņš arvien vairāk tiecās uz nosacītību, bieži atveidojot dabu jau
tuvu plaknei, kā arī spēlējoties ar krāsu niansēm. Viņš tiecās ainavas padarīt
arvien gaišākas un vieglākas.
Krāsu salikumi un gleznieciskā faktūra atklājas
tuvplānā. Ar Pīgožņa gleznām parasti ir tā - skatoties tuvumā uz atsevšķu 10
kvadrātcentimetru lielu laukumu, redzam energiskus triepienus, faktūras un
krāsu kontrastus. Šāds
fragments neļauj pat nojaust, ka ir daļa no ainavas. Savukārt atkāpjoties pa
gabalu un aplūkojot visu darbu kopumā, redzam dzīvu un reālistisku ainavu, jo
tajā ir ievērotas dabas gleznieciskās likumības.
